Fotoaparāts uz kredīta?

Fotoaparāts uz kredīta?

Fotografēšana ir viena no tām lietām, kur mēs varam gan darīt patīkamās lietas, bet reizē arī ar šo procesu nopelnīt naudu un tieši tāpēc arī profesionālie fotogrāfi parasti ir ļoti laimīgi, ka viņi var apvienot patīkamo ar lietderīgo un veidot savu karjeru, kā arī pelnīt sev iztiku darot, to, ko uzskata par savu hobiju. Bet fotografēšanā nav lēts prieks un bieži vien ir vajadzīga tehnika, kas maksā vairākus simtus un ja tu gribi būt tiešām profesionālis tad pat vairākus tūkstošus Eiro. Un, lai gan pēc tam ar šāda veida tehniku fotogrāfiem ir iespējams nopelnīt visai ievērojamas naudas summas, tomēr kuram tā vienkārši mētājas malā vairāki simti vai vairāki tūkstoši Eiro, kurus tad arī ieguldīt šajā fotogrāfa aprīkojumā.

Tieši šī iemesla dēļ tad arī daudzi fotogrāfi izvēlas uzsākt savu karjeru tieši ar ĀTRO KREDĪTU, kas ir aizdevums uz īsu termiņu un parasti tiek izsniegts ar interneta palīdzību. Ātrie kredīti ir no 100 līdz 1000 Eiro apmērā un to termiņi parasti ir no dažām dienām līdz pāris mēnešiem atkarībā no tā, pie kura kreditora tad tu aizņemies un kādām vajadzībām tev šī nauda ir vajadzīga. Ja tu ņem kredītu, lai iegādātos fotoaparātu tad tev noteikti vajadzēs ņemt vai nu tieši šo Ātro kredītu vai varbūt pat Patēriņa KREDĪTU, jo, kā jau minēju iepriekš, tad foto veidošanas un uzņemšanas tehnika nav lēta un tāpēc var būt, ka pat ar dažiem simtiem nepietiks. Patēriņa kredītiem vēl viens pluss ir tas, ka to atmaksas termiņi parasti arī ir daudz ilgāki un tāpēc, ja tu paņem šādu kredītu, tad tev būs daudz ilgāks laiks to atmaksāt un tu pat vari mēģināt kredītu atmaksāt tikai no tiem ienākumiem, ko tu iegūsti izmantojot šo tehniku.

Ja tu plāno būt tiešām labs fotogrāfs un uzņemt gan dažādu ballīšu gan kāzu gan arī citu pasākumu foto-sesijas, tad tev būs kārtīgi jāmācas un visu laiku jātīsta savas zināšanas un iemaņas, bet svarīgi ir arī šī tehnika, kuru tu izmantosi, jo pat pasaules labākais fotogrāfs ar telefona kameru nevarētu uzņemt attēlus, kas būtu profesionāļa cienīgi. Tāpēc arī šie fotoaparāti ir tik dārgi, jo, lai gan tie veic to pašu funkciju, ko parastie “ziepju trauki”, tomēr tie šo funkciju veic daudz labākā kvalitātē un ar daudz labāku izšķirtspēju. Un tas, savukārt, fotogrāfam ļauj daudz vairāk koncentrēties tieši uz pareizo mirkļu uzņemšanu nevis tikai domāt par to, lai fotogrāfijas nebūtu miglainas, vai lai būtu pareizais apgaismojums. Īstam fotogrāfam svarīgi ir visu laiku pilnveidoties un arī pilnveidot savu tehniku tieši tāpēc arī mēs sadarbībā ar Compeuro.lv piedāvājam šo iesēju salīdzināt kredītus un izvēlēties tieši sev labāko piedāvājumu, lai tad arī varētu iegādāties to iekārtu, kas ļaus tev sevi saukt par profesionāli!

Protams, ir iespējams arī sākt ar mazumiņu un palēnām izaugt līdz labākai un labākai tehnikai, bet tas var aizņemt daudz laiku, bet kuram gan no mums patīk ilgi gaidīt???

Kāpēc mēs fotografējam?

Kāpēc mēs fotografējam?

Fotogrāfiju uzņemšanas process gadu gaitā ir kļuvis ļoti vienkāršs un mums atliek tikai izvilkt no kabatas vai somas savu telefonu vai arī izņemt digitālo fotoaparātu un nospiest vienu podziņu, bet fotoaparāts tad arī izdarīs visu pārējo. Fotogrāfiju uzņemšana, kopš 1980-tajiem gadiem ir kļuvusi daudz vienkāršāka un, ja sākumā fotogrāfam bija vajadzīgas vairākas stundas un pēc tam vairākas minūtes ekspozīcijas laiks, tad tagad ekspozīcijas laiks ir sarucis līdz dažām sekundes simtdaļām vai pat tūkstošdaļām un ar to ir pietiekoši, lai uzņemtu skaidrus un augstas kvalitātes attēlus. Bet jautājums, kāpēc tad mēs vispār fotografējam ir bijis daudzu profesionāļu un arī amatieru galvās, tāpēc šodien centīšos uzskaitīt tās lietas, kāpēc tad mēs izmantojam fotogrāfijas:

  • Iemūžinātu svarīgus brīžus – Pirmais un noteikti svarīgākais iemesls, kāpēc mēs uzņemam fotogrāfijas ir tas, ka mēs vēlamies iemūžināt svarīgus savas dzīves brīžus un notikumus, lai nākotnē mēs paši varētu atskatīties uz šiem notikumiem un atgriezties šajā domu gājienā un labajās izjūtās. Šādi uzņemot fotogrāfijas mēs vēlamies iemūžināt dzīvi, kas visu laiku rit uz priekšu un ko nemaz nav iespējams atgriezt, jo katrs brīdis, ko mēs nodzīvojam mums ir dots tikai vienu reizi un tieši tāpēc mums ir vēlme tos kaut kādā veidā saglabāt un iemūžināt. Un fotografēšana tad arī ir šis veids, kā mēs varam, digitālā formātā iemūžināt šos brīžus.
  • Komunicēt vienam ar otru -Fotogrāfijas ļauj mums komunicēt vienam ar otru pat tad, ja mēs patiesībā atrodamies tālu un nav iespējams fiziski pieskarties vai aprunāties, tad ar fotogrāfijām mēs varam parādīt to, ko mēs redzam un mēģināt tādā veidā iegūt vismaz nelielu emociju devu un ieskatu otra cilvēka dzīvē. Mūsdienu jaunās tehnoloģijas un telefoni, kā arī internets tad arī dod iespēju uzņemt fotogrāfijas un tās uzreiz nosūtīt sev tuviem cilvēkiem, tādā veidā tad arī mēģinot nosūtīt emocijas un to, ko tu tajā brīdī redzi un jūti.
  • Izstāstīt vairāk kā to ir spējīgi vārdi – Lai vai cik daudz tu mēģinātu izstāstīt kādu dabas skatu vai arī kāda cilvēka seju ar vārdiem, tomēr tev nekad neizdosies aprakstīt attēlu tik detalizēti, lai tas spētu konkurēt ar fotogrāfiju un tieši tāpēc arī fotogrāfijas parasti izsaka daudz vairāk informāciju nekā vārdi un apraksti. Kad mēs ieraugam kāda cilvēka bildi pirmo reizi mēs uzreiz saprotam, kā viņš izskatās un pēc tam spētu viņu atpazīt uz ielas, bet ja tev kāds mēģinātu izstāstīt, kā viņš izskatās, tad tik un tā tu nevarētu uzreiz atpazīt šo cilvēku. Tāpēc arī fotogrāfijas var dot ļoti daudz un dažādas emocijas un izteikt vairāk kā skaņa vai vārdi, jo ne jau par velti cilvēka smadzenēs redze aizņem tik lielu daļu no smadzeņu darbības.
  • Iemācīties novērtēt ikdienas brīžus – Fotografēšana un attēlu uzņemšana ļauj mums novērtēt cik tomēr katrs mazākais laika sprīdis tomēr ir vērtīgs un tādā veidā ļauj vairāk baudīt dzīvi un priecāties arī par dažādiem maziem notikumiem, jo laiks visu laiku skrien tikai uz priekšu un lai vai kā mēs mēģinātu, tomēr mēs to nevaram iespaidot un tieši tāpēc uzņemot fotogrāfiju, mēs varam to saglabāt, kā atmiņu, ko pēc tam apskatīt. Tāpēc uzņemot šādas fotogrāfijas mēs sākam novērtēt to laiku, kas mums ir dots!
  • Saglabāt ierakstus nākotnei – Un pēdējā iespēja, kāpēc tad mēs uzņemam fotogrāfijas ir tas, ka mēs gribam saglabāt dažādus attēlus ne tikai sev bet arī nākotnei un nākamajām paaudzēm, jo, noteikti, ka tavi bērni gribēs apskatīt, kā tu izskatījies jaunībā un arī, kāda tad bija dzīve šajā laikā. Padomājiet cik interesanti būtu apskatīt attēlus no, piemēram kāda 10. vai 15. gadsimta, kā cilvēki tad dzīvoja, ko viņi valkāja un kā patiesībā izskatījās visa viņu dzīve, jo, lai gan gleznas un dažādi arheoloģiskie izrakumi mums ir devuši priekšstatu, bet patiesībā ieraudzīt to savām acīm jau būtu pavisam kaut kas cits!

Mūsdienu mobili tālruņi un fotografēšana

Mūsdienu mobili tālruņi un fotografēšana

Mūsdienās mobilie telefoni, jeb moderni sauktie viedtālruņi ir ļāvuši iegūt mums nemitīgu saikni ar globālo tīmekli, klausīties mūziku, saņemt zvanus un sūtīt īsziņas, bet tā lieta, par ko cilvēki parasti baigi neaizdomājas ir fakts, ka mūsdienu telefoni ir ļāvuši izplatīties fotografēšanai un filmēšanai vēl neiedomājamos apmēros, jo pašlaik ir iespējams noķert jebkuru mirkli, ko mēs uzskatam par piemērotu, kur pretī agrāk vajadzēja ņemt no somas fotoaparātu un mēģināt pēc iespējas ātrāk to ieslēgt lai varētu uzņemt foto. Bet tā, kā mūsdienās telefoni parasti mums visiem ir kabatās, tad atliek tikai izņemt to no kabatas uzspiest vienu pogu un tu esi gatavs fotografēšanai! Šī mobilo telefonu fotokameru izplatība sākās jau ar NOKIA kompānija, kas vēl pirms tam, kad bija pieejami viedtālruņi ar skārienjūtīgo ekrānu, savos telefonos ievietoja fotokameras un šai tehnoloģijai attīstoties no pavisam sliktas izšķirtspējas mēs šobrīd esam nonākuši līdz kamerām, kas ir spējīgas uzņemt tik pat labus attēlus, kā agrāk bija iespējams uzņemt tikai ar profesionālajām kamerām un tāpēc arī tādi foto servisi, kā Instagram ir izauguši līdz milzīgiem apmēriem un mums visiem patīk radīt fotogrāfijas un tās parādīt visiem saviem draugiem un radiem.
Ar jaunākās paaudzes mobilajiem telefoniem mums ir iespējams uzņemt attēlus dažu sekunžu laikā no brīža, kad mēs to vēlamies, jo telefons praktiski vienmēr ir pa rokai, un tehnoloģiskā attīstība ir ļāvusi izveidot šajos telefonos iebūvētas kameras, kuras iespējams ieslēgt dažu sekunžu laikā un tādā veidā ļaujot mums iemūžināt visus skatus, ko vien mēs vēlamies. Šīs kameras parasti tiek veidotas tā, lai varētu tikt ievietotas telefona korpusā un kamerai ir gan jāvar attēls pietuvināt, gan arī nostabilizēt un noteikti, ka arī nofokusēt un tieši tāpēc sākumā salīdzinot, piemēram spoguļkameru un to kameru, kas ir mobilajā telefonā ir grūti iedomāties, ka ir iespējams izveidot kaut ko tik mazu, bet tajā pašā laika kas tikai mazliet atšķiras kvalitātes ziņā. Šīs tehnoloģijas gadu laikā noteikti ir visai strauji attīstījušās un, ja mēs atceramies pirmos mobilos telefonus ar kamerām, tad tiem izšķirtspēja bija ļoti maza un tāpēc, lai gan bija iespējams izveidot fotogrāfijas, tomēr tās nebija pietiekoši kvalitatīvas, lai cilvēki vēlētos ikdienā šādus Foto uzņemt. Bet pēdējo gadu laikā katru gadu jaunākie telefoni no TOP telefonu ražotājiem iznāk ar ļoti labām kamerām, kas sastāv no desmitiem komponentu un nu jau to kvalitāte ir pielīdzināma pus-profesionālajiem fotoaparātiem.

Personīgu telefonu fotokameras ļauj cilvēkiem uzņemt jebkādus attēlus, kādus viņi vien vēlas un tas ir palīdzējis dažādās jomās sākot no noziedzības apkarošanas līdz mākslinieciskajai izpausmei un, protams, arī vienkāršai attiecību uzturēšanai starp diviem vai vairāk cilvēkiem. Ne jau par velti ir teiciens, ka attēls izsaka vairāk kā simtiem vārdu un tieši tāpēc arī ir svarīgi, ka mēs varam uzņemt šādus attēlus un tos pēc tam viegli nosūtīt saviem draugiem un radiniekiem. Bet personīgās mobilo telefonu kameras var tikt arī izmantotas ne tikai labiem bet arī sliktiem mērķiem, spiegojot vietās, kur ir aizliegts fotografēt, kā arī uzņemot fotogrāfijas ar cilvēkiem, kas to nemaz nevēlas. Tieši tāpēc daudzās vietās ir aizliegts lietot mobilos telefonus un cita veida ierīces, lai nerastos šie pārpratumi un tieši tāpēc arī, piemēram, kinoteātrī ir aizliegts filmēt, lai nebūtu iespējams pēc tam uzņemtos video materiālus nodot tālāk citiem cilvēkiem to apskatei. Bet parasti visi mēģinājumi ierobešot fotografēšanu vai filmēšanu rada ļoti mazu iespaidu, jo cilvēki tik un tā atradīs veidu, kā uzņemt šīs fotogrāfijas, ja viņi to tiešām vēlēsies.

Amatieri pret profesionāļiem

Amatieri pret profesionāļiem

Fotografēšana mūsdienās notiek gan ar telefoniem gan ar digitālajām kamerām, jeb tā sauktajiem ziepju traukiem, gan arī ar profesionālām spoguļkamerām un arī ar vēl vecā tipa analogam kamerām un lai gan mūsu telefonu un citu ierīču kameras paliek aizvien populārākas, tomēr tās vēl joprojām nespēj aizstāt tiešām profesionāla līmeņa spoguļkameras ne to pikseļu apmērā nedz arī kvalitātē un krāsu piesātinātībā. Tieši tāpēc arī profesionālie fotogrāfi, lai gan paliek mazāk, tomēr vēl jo projām ir visai pieprasīti un viņu acīs parasti šīs visas fotogrāfijas, kas tiek uzņemtas amatieru līmenī tad arī ir nekur nederīgas un viņi nevar saprast, kā vispār var šādas fotogrāfijas uzņemt. Protams, mūsdienu jaunākās paaudzes telefoni jau ir daudz labāki un to kameras paliek aizvien labākas un labākas un tādā veidā padarot fotografēšanas prieku aizvien labāku, jo nu ikviens, kuram ir viedtālrunis var iegūt pietiekami labas fotogrāfijas lai tās varētu salīdzināt ar profesionāļu fotogrāfijām un lielākā daļa cilvēku nemaz nevarētu noteikt atšķirību. Protams, profesionāļi vienmēr pamanīs dažādus krāsu piesātinājumus, pārāk lielas melnā vai baltā lielumus, bet ikdienas lietošanā, ja tu uz ātro apskatoties nevari atšķirt vienu fotogrāfiju no otras, tad, manuprāt, nav vērts pirkt dārgu kameru un fotografēt ar to, ja ir iespējams uzņemt attēlus ar vienkāršu telefona kameru.

Šī debate starp profesionāļiem un amatieriem vienmēr ir pastāvējusi un arī vienmēr pastāvēs, bet lai vai cik labas mūsdienu kameras viedtālruņos kļūst, tās tik un tā vēl nav spējīgas aizstāt speciālās un specifiskās profesionālās kameras un arī parasts amatieru fotogrāfs, pat ar šādu, profesionālu kameru, nevarēs uzņemt tik labus attēlus, kā profesionālis. Tieši tāpēc arī parasti ļoti nozīmīgos mūsu dzīves brīžos, kā kāzās, izlaidumos vai pat jaunajā gadā un dzimšanas dienās nereti mēs gribam kādu profesionāli, lai viņam izdodas izveidot profesionālas un kvalitatīvas fotogrāfijas.

Bet lielākoties ikdienas vajadzībām tad arī parasti pietiek tieši ar šīm mazajām, vienkāršajām, kamerām un arī ar viedtālruņiem, kuri tad arī dod iespēju uzņemt pietiekoši kvalitatīvas bildes no vienas ierīces, bez vajadzības iegādāties profesionālu kameru par vairākiem simtiem Eiro. Amatieru fotogrāfija ir ļāvusi iemūžināt mūsdienu visu populārākos momentus ne tikai tie, kas notiek dažādos koncertos un uzstāšanās laikā, bet arī tos, kuri ir neplānoti, kā kāda spontāna uzstāšanās, kāds interesants vai smieklīgs atgadījums un, protams, arī negadījumi un katastrofas, kuras uzreiz tiek pārraidītas ar interneta palīdzību pa visu pasauli un tādā veidā tiek pievērsta cilvēku uzmanība visiem šiem notikumiem. Protams, šīs amatieru kameras nav tik labas, kā profesionāļu, bet tās ir pietiekoši labas, lai ikviens automātiski varētu uzņemt labus augstas izšķirtspējas attēlus, kas agrākos laikos vienkārši nebija iespējami. Un šāda iespēja ir ļāvusi mums ikdienā iemūžināt dažādus ikdienas brīžus, kas liekas pietiekoši svarīgi, lai tos vēlāk gribētu apskatīt un novērtēt, papildus iegūstot atpakaļ šīs labās emocijas un atgriežoties varbūt vismaz tikai domās šajā vietā, kur tad tika uzņemta šī bilde. Informācijas un attēlu saglabāšana nenoliedzami ir svarīga un pat tad, ja mēs apskatam šīs bildes tikai pāris reizes dzīvē, tomēr tās var ļoti labi noderēt pēc tam apskatot sevi, un to, kā tu esi mainījies, vai arī saviem bērniem un mazbērniem parādot, kāda dzīve bija agrākos laikos. Padomājiet cik interesanti būtu tad, ja fotografēšana un viedtālruņi tiktu izgudroti pirms aptuveni 500 gadiem, kad 500 gadu ilga informācija būtu pieejama ikvienam un varētu tādā veidā apskatīt praktiski jebkuru pasaules vietu un atrast ikvienu pasaules cilvēku un uzzināt kā viņš izskatījās. Tas būtu apbrīnojami un tāda būs realitāte pasaulē, kurā piedzims mūsu bērni un mazbērni, jo viņiem pieaugot būs iespējams iegūt praktiski jebkuru informāciju.

Objektīvs

Objektīvs

Objektīvs, iespējams, ir kameras galvenā sastāvdaļa, kas tad arī nosaka gan attēla fokusu gan tā atrašanās vietu un arī lielumu un tieši tāpēc, parasti pēc fotoaparāta iegādes ir nepieciešams arī vēl iegādāties dažādas lēcas, kas tad arī palīdzēs uzņemt gan makro attēlus(attēlus, kas ir tuvplānā) gan arī pietuvinātus attēlus, kas aprasti ir ļoti tālu. Tieši tāpēc arī fotoaparātiem ir maināmas lēcas ar dažādām iespējām, gan vienkāršas universālās lēcas, gan tāluma un arī tuvuma lēcas. Un ar tām tad arī ir iespējams nofokusēt attēlu tieši tajā vietā, kur tad tev tas ir nepieciešams. Lēcas var sastāvēt gan no viena gan arī no vairākiem stikla lēcām, kuras var būt gan fiksētas pie pašas kameras gan arī var būt noņemamas un vēl arī lēcas var būt ar maināmiem attālumiem lai tādā veidā varētu radīt gan tuvākus gan tālākus attēlus bez vajadzības šīs lēcas nomainīt.

Parasti lēcas var izmantot gan priekš fotografēšanas ar digitālām gan analogajām kamerām, kā arī video uzņemšanai un arī teleskopiem un mikroskopiem. Un lēcu veidošana un ražošana ir ļoti sarežģīts process, jo izveidot pareizo izliekumu un attālumu, ka arī notestēt katru lēcu, kas tiek izveidota nebūt nav viegli. Vienā objektīvā var būt sākot no vienas līdz pat 20 dažādām lēcām un no tā būs gan atkarīgas objektīva darbības iesējas gan arī, protams tā cena un lielums. Objektīviem var būt arī dažādas speciālas lēcas, kā UV filtru lēcas un arī objektīvi, kuriem ir kustināmas lēcas ne tikai lai pietuvinātu vai attālinātu fokusu un attēlu bet arī lai to varētu nostabilizēt horizontālā stāvoklī. Vēl ir arī stereoskopiskās un pat ultravioletās lēcas, un mums visiem zināmās zivs acs lēcas, kas izveido apļveida attēlus.

Objektīvi nereti izmaksā pat vairāk nekā pats fotoaparāts, jo tiešām īstiem fotogrāfijas speciālistiem ir vajadzīgas dažādas lēcas gan tuvplāniem gan tālākiem rādījumiem, jo universālās lēcas nereti ir pārāk sliktas, lai ar tām varētu veikt tiešām kvalitatīvus attēlu uzņēmumus. Un, ja tu esi īsts speciālists, tad noteikti, ka arī tev ir jāpadomā par to, vai tava fotoaparāta lēcas un objektīvs ir pietiekošā līmenī un par to, vai tu saproti, kā objektīvā lēcas darbojas, lai varētu veikt pareizo izvēli savam nākamajam pirkumam!

Autofokuss

Autofokuss

Autofokuss ir viena no labākajām fotografēšanas tehnoloģijām, kurā tiek automātiski veikta fotogrāfijas fokusa noteikšana, jeb kamera pielāgojas attālumam līdz fotografējamajam objektam. Lai veiktu labu fotogrāfiju ir nepieciešams veikt fokusēšanu, kurā tiek mainīta fotoaparāta lēcas atrašanās vieta un tādā veidā tiek novirzīta gaisma no vienas vai otras bildes daļas uz foto sensitīvo virsmu kameras iekšienē. Ja mēs iedomājamies to, kā cilvēka acs veic fokusēšanu tad mums arī nav tā, ka vienmēr mēs uzņemam visu informāciju par apkārtējo vidi, bet mūsu acs veic fokusēšanu uz to vietu, kur mēs skatāmies un tādā veidā tad arī ir iespējams iegūt detalizētāku informāciju par to objektu ko mēs apskatām. Ja, piemēram, tu skaties uz kādu objektu, tad iedomājoties 3 dimensiju telpu, tad tava acs nofokusējas tikai uz to plaknes daļu, kurā atrodas šis attēls un tādā veidā tev nav nepieciešams uzņemt visu informāciju par telpu, bet tikai to, uz ko tu skaties. Tad lūk šis pats mehānisms tiek pielietots arī fotoaparātos, kur lai nebūtu jāsaglabā pilnīgi visa informācija par kādu noteiktu trīs dimensiju objektu tad arī tiek noteikts fokuss tieši uz to objektu, kuru tad ir vēlme attēlot fotogrāfijā.

Agrākos laikos tika izmantots tikai manuāls fokuss ar roku bīdot kameras lēcas attālumu no foto sensitīvās plātnes un to darīja specializēts fotogrāfs, kurš tad arī novērtēja pareizo fokusu, lai attēls nesanāktu miglains, bet šis process parasti aizņem vairākas sekundes vai pat vēl ilgāk un, ja attēls ir kustīgs, tad jau pirms laika ir jāmēģina nofokusēt aparāts uz to vietu, kurā tad šis kustīgais attēls atradīsies un kad tas notiek tad tiek veikta fotogrāfijas uzņemšana. Un tieši tāpēc tad arī laika gaitā tika izveidotas automātiskas sistēmas, kuras tad pašas automātiski atrod pareizo attālumu līdz kādam objektam un vai nu paziņo, cik tālu ir nepieciešams pagriezt vai arī pašas pagriež fotoaparāta objektīvu. Pirmā kompānija, kas ieviesa šādu automātisku fokusēšanos bija Leica un tas notika 1976. gadā, un tikai 1983. gadā Nikon kompānija izveidoja savu pirmo autofokusa kameru un vēl 2 gadus vēlāk pirmā Minolta uzņēmuma kamera ar autofokusu tika piedāvāta plašākai publikai.

Autofokusam ir divi veidi, kas ir aktīvais un pasīvais, un mūsdienās lielākā daļa sistēmu ir vai nu pasīvie vai arī hibrīdi, kas izmanto dažādus veidus lai noteiktu attālumu līdz objektam, kuru tad ir vēlme nofotografēt. Pirmā sistēma bija aktīvā sistēma, kas izmanto vai nu infrasarkano gaismu vai arī skaņas viļņus, lai noteiktu attālumu līdz kādam objektam un tad attiecīgi pieregulē kameras objektīvu, lai šis objekts nonāktu fokusā. Aktīvajai sistēmai priekšrocība ir tāda, ka tā var noteikt pareizo fokusu pat pilnīgā tumsā un arī tad, ja ir ļoti maz krāsu gammas vai vienveidīgi objekti, bet šīs sistēmas mīnuss ir tas, ka tā nevar noteikt attālumu caur stiklu un arī lielos attālumos to ir grūti noteikt pareizi. Tieši tāpēc arī aktīvā sistēma tiek izmantota mūsdienās pamatā tikai ar pasīvo sistēmu kopā, bet kameras kurām ir tikai aktīvās sistēmas autofokuss ir ļoti maz. Savukārt pasīvā autofokusa sistēma nosaka pareizo fokusu no pasīvas attēla apstrādes, kas nonāk kameras optiskajā sistēmā. Šīs pasīvās sistēmas parasti ir divu veidu, vai nu fāzu vai arī kontrastu mehānisms. Piemēram, fāzu pasīvajā sistēmā ienākošā gaisma tiek sadalīta pa krāsām un tad tiek salīdzināts attēloto objektu atrašanās un noregulēta šī atrašanās tā, lai nebūtu atšķirības starp šīm krāsām. Un otrajā kontrastu sistēmā kamera automātiski apstrādā attēlu nosakot dažādu objektu kontrastu un pēc tā tad arī pieregulē lēcas attālumu, lai iegūtu pašu labāko attēlu.

Attēls no http://nikonrumors.com/wp-content/uploads/2014/01/Perfect-Pounce.jpg

Ekspozīcija

Ekspozīcija

Ekspozīcija ir kopējais gaismas daudzums, kas fotografējot nonāk uz fotofilmas jeb kādas citas fotogrāfijas uzņemšanai paredzētās virsmas. Ekspozīcija tiek mērīta luksu sekundēs un parasti tiek rēķināta ar ekspozīcijas vērtībām pret attiecīgā kadra laukumu. Ekspozīcijas laiks būtībā, vieglākiem vārdiem, nosaka to, cik daudz gaismas nonāks fotoaparātā no kā tad tiks veidota fotogrāfija. Šo ekspozīcijas laiku ir nepieciešams manipulēt, jo ne vienmēr ir iespējams uzņemt fotogrāfijas ideālā apgaismojumā un ja nav labs apgaismojums tad ir nepieciešama ilgāka ekspozīcija, lai foto-sensitīvā virsma spētu reģistrēt nepieciešamo daudzumu ar gaismu, lai radītu patiesu attēlojumu. Fotografējot ekspozīcijas laiku var variēt gan ar apertūras gan slēdža ātrumu, kur viens atbild par to, cik ilgi būs iespējams gaismai iekļūt fotoaparātā, bet otrs par to, cik detalizēti būs attēlots fotogrāfijas 3D efekts.

Fotografēšanas pirmsākumos ekspozīcijas laiki, lai uzņemtu fotogrāfijas bija nepieciešami pat vairāku stundu garumā un pašos pašos pirmsākumos pat vairāku dienu garumā un tāpēc pirmās fotogrāfijas pamatā nebija praktiskas un tajās varēja attēlot tikai dabas skatus, kas nemainās. Šāds ilgs ekspozīcijas laiks bija vajadzīgs, lai tajā laikā izmantojamais fotosensitīvais materiāls spētu sacietēt un visa šīs sacietēšanas laikā tad arī tiktu tam virsū attēlota viena un tā pati gaismas palete, lai tad arī tiktu attēlotas gaišākas un tumšākas vietas, kas tad arī radīja pirmās melnbaltās fotogrāfijas. Vēlāk, fotogrāfijas mākslai un zinātnei attīstoties tad arī tika radīti daudz ātrāki ekspozīciju laiki, bet pirmos gadu desmitus tie tik un tā bija dažu minūšu garumā nevis sekundes simtdaļu garumā, kā tas ir mūsdienās.

Ar ekspozīciju galvenais, ko būtu jāsaprot jebkuram fotografēšanas gribētājam ir tas, ka jo ilgāks ir ekspozīcijas laiks, jo vairāk gaismas ieplūst fotoaparātā un tāpēc pamatā salīdzinot fotogrāfiju kurai ekspozīcijas laiks ir īss un tādu, kurai šis laiks ir garš, tā, kurai ir īss būs tumšāka. Bet jāņem vērā ir arī tas, ka ar ilgāku ekspozīcijas laiku nebūs iespējams noķert kustīgas bildes, jo kustības, kas notiks šajā ekspozīcijas laikā attēlosies, kā smērējumi. Tieši tāpēc arī ir svarīgi izvēlēties pareizo fotografēšanas režīmu un to noregulēt pēc tā, kāds ir apkārtējais gaismas līmeņus un arī, kādu attēlu tu vēlies iegūt, vai tas būtu portrets, kur nenotiek asas kustības vai arī, kur tu vēlies nofotografēt sportistu veicot savas aktivitātes, kur noteikti, ka vajadzēs ļoti īstu ekspozīcijas laiku.

Ar ekspozīciju saistīti ir arī pārlieku lielas ekspozīcijas attēli un pārāk maza ekspozīcija, kur katrā no šiem gadījumiem fotoattēlā rodas tā sauktie “trokšņi”, kur tiek zaudēta informācija par patieso stāvokli tajā kadrā. Tā, piemēram, pārāk ilga ekspozīcija var radīt gaišuma pleķus, kur uz foto reģistrējošās virsmas nonāk pārāk daudz gaismas un tāpēc nav iespējams atšķirt krāsas un kontūras un tā vieta fotogrāfijā ir redzama, kā blats pleķis. Un no otras puses arī pārāk īsa ekspozīcija ir problēma, jo tā attēla tumšās vietas sapludina vienā melnajā krāsā nevis dažādos tumšos toņos un tāpēc arī rada šo datu zudumu, jo foto reģistrējošajai virsmai tajā vietā ir pietrūcis gaismas, lai varētu to reģistrēt un izveidot attēlu.

Krāsu fotogrāfijas

Krāsu fotogrāfijas

Pēc 18. gadsimta sākuma un fotogrāfiju izgudrošanas tālākais process nenoliedzami ietvēra nepieciešamību izgudrot krāsu fotogrāfijas, par ko tika runāts jau no 1940. gada, bet pirmās reālās krāsu fotogrāfijas tika izveidotas 1950. gados, bet šis process tiešām nostrādāts tikai 18. gadsimta beigu daļā un 19. gadsimta sākumā. Ja vienkrāsainas fotogrāfijas pamatā tiek veidotas attēlojot tikai gaismas daudzumu dažādās fotogrāfijas vietās, tad, lai izveidotu krāsu fotogrāfiju ir nepieciešams attēlot gan gaismas stiprumu gan arī 3 dažādas krāsas un tās visas savienojot tad tikai ir iespējams iegūt krāsu fotogrāfijas. Tieši tāpēc arī bija jāpaiet vairāk kā 50 gadiem kopš fotogrāfiju izgudrošanas, lai izveidotu pirmās praktiskās krāsu fotogrāfijas un pat tad, tās nebija pietiekoši labas, lai tiktu izmantotas tiešām praktiskos nolūkos, jo parasti tām bija ilgs ekspozīcijas laiks un krāsas netika attēlotas tik adekvāti, kā tam būtu jābūt. Lai izveidotu krāsainu attēlu ir nepieciešamas trīs krāsas, kas ir sarkana, zila un zaļa un šo krāsu kombinācijas, kā jau mēs iemācījāmies vizuālās mākslas klasītēs tad arī veido visas pārējās krāsas, kādas tad mūsu avis ir spējīgas ieraudzīt. Un tāpēc arī 1955. gadā slavenais skotu fiziķis Džeimss Klarks Maksvels izlaida zinātnisko dokumentu, kurā viņš plašākai publikai aprakstīja metodi, kur ar 3 dažādiem krāsu diskiem tad arī būtu iespējams izveidot pilnīgas krāsu fotogrāfijas. Viņš kopā ar Tomasu Sutonu 1861. gadā tad arī radīja pirmo krāsu fotogrāfiju, kas tika radīta pēc šīs metodes, un kas tad arī ir pirmā pasaulē zināmā krāsu fotogrāfija, bet krāsas šajā attēlā bija visai blāvas un sarkanā krāsa praktiski nebija redzama tāpēc tad arī nekur tālāk šī ideja netika virzīta un tikai pēc vairāk nekā 30 gadiem Maksvela idejas tika vēlreiz atklātas un to šos atklājumus jau izdarīja dažādi zinātnieki, kas tad arī pēc tam izveidoja pirmos praktiskos krāsu fotoaparātus un veidu, kā pēc tam panākt krāsainu fotogrāfiju attīstīšanu.

Krāsu fotogrāfiju radīšanai cilvēkiem vajadzēja daudz vairāk laiku nekā tas sākumā tika domāts, jo pēc pirmajiem izmēģinājumiem ar dažādiem foto-sensitīviem materiāliem zinātnieki nosprieda, ka atliks tikai atrast vai izveidot kaut kādu materiālu, kas spēs noķert visas iespējamās krāsas un tad jāizstrādā būs metode, ar kuru tad varēs no šī materiāla izveidot negatīvu un tālāk fotogrāfiju. Bet viss noteikti nav tik vienkārši, kā sākumā likās un tieši otrādi, bija daudz sarežģītāk, jo sākotnēji pēc neveiksmēm atrast šāda tipa materiālu zinātnieki un izgudrotāji tālāk mēģināja veidot sistēmu, kurā tika uzņemtas fotogrāfijas ar 3 dažādiem krāsu negatīviem un pēc tam šīs trīs fotogrāfijas apvienotas vienā, bet šīs metode neradīja pietiekoši labu krāsu attēlojumu, jo bija ļoti grūti atrast materiālus, kuri laistu cauri tikai viena veida krāsu spektru. Tālāk zinātnieki cerēja izmantot prizmas vai arī mazas šādas trīs krāsu membrānas, caur kurām tad arī tika laista gaisma uz foto sensitīva materiāla, bet visi šie eksperimenti, lai gan virzīja zinātni uz priekšu, tomēr neradīja paliekošus rezultātus un beigās tikai tiešām inovatīvas metodes ar krāsu platēm palīdzēja izveidot pirmās tiešām reālās krāsas un tikai tad, kad fotografēšana tika veikta ar digitālajām kamerām, tad krāsu attēlošana bija iespējama tieši 100% tādā attēlojumā, kā krāsas ir redzamas dzīvē!

Fotografēšanas vēsture

Fotografēšanas vēsture

Fotogrāfiju un fotografēšanas vēsture aizsākās aptuveni 18 gadsimta sākumā, kad tādi izgudrotāji, kā Tomass Wedgvoods un Nicepore Niepce eksperimentējot ar dažādiem materiāliem un dažādiem procesiem izveidoja pirmās fotogrāfijas. Process, kurā tumšā kastē tiek izgriezts mazs caurumiņš un pa to spīdošā gaisma tālāk tiek attēlota uz tumšās kastes sienas jau bija zināms kopš vismaz 6 gadsimta, kad Aristotelis, Eiklīds un arī citi filozofi un zinātnieki to pētīja un izmantoja. Sākotnēji šis princips tika izmantots lai ar spoguļa palīdzību projicētu priekšā esošo attēlu uz kastes virsmas, lai no tā vieglāk būtu nozīmēt un attēlot gleznās gan cilvēku gan dažādus dabas skatus. Un pašos pamatos cilvēka zīmēta glezna tad arī sākotnēji bija pirmais fotogrāfijas veids, bet tas aizņēma vairākas stundas un bija nepraktisks un attēls nesanāca tieši tāds pats, kā bija patiesībā. Nu lūk tad 18. gadsimta sākumā cilvēki vēlējās iegūt praktisku veidu, kā izveidot attēlus bez vajadzības tos zīmēt un tāpēc dažādi zinātnieki un eksperimentu veicēji mēģināja izmantot šo tumšo kastes principu, lai kaut kādā veidā automātiski izveidotu pirmo fotogrāfiju.

Iedomājieties dzīvi, kad tādas lietas, kā fotogrāfijas nepastāvēja un nebija iespējam iemūžināt visus tos īpašos mirkļus, kā tas ir šodien. Iedomājieties cik daudz dažādu īpašu notikumu un senatnes personību mēs nekas nevarēsim apskatīt. Tieši tāpēc, kad 18. gadsimtā sākumā tika izveidota un pilnveidota šī tehnoloģija fotogrāfiju radīšanai tad arī tā radīja revolūciju un ar katru gadu fotogrāfiju apjoms ir aizvien palielinājies, bet līdz ar digitālo fotogrāfiju ieviešanu, katru dienu uzņemtie attēli ir auguši eksponenciālā ātrumā, bet kā tika ieviesti viedtālruni ar kamerām, tā mūsdienās var teikt jebkurš notikums tiek uzreiz dokumentēts ar neskaitāmām kamerām.

Bet atgriežoties pie fotografēšanas vēstures pirmais noteikti ir jāmin Tomass Wedgvoods, kurš mēģināja izveidot fotoaparātu un pilnveidot šo procesu, kurā tiktu noķerta gaisma un tā tālāk attēlota uz kāda materiāla. Bet pirmais zinātnieks un izgudrotājs, kas tiešām izveidoja strādājošu kameru bija Nicepore Niepce, kura 1826. vai 1827. gadā uzņemtā fotogrāfija ir visvecākā saglabājusies fotogrāfija pasaulē. Šis Franču zinātnieks tiek uzskatīts, kā pirmais cilvēks, kuram tad izdevās izveidot paliekošu fotogrāfiju uz jebkāda materiāla. Jau 1816. gadā Niepce izdevās izveidot pirmās negatīvu fotogrāfijas uz papīra, bet šīs fotogrāfijas nebija paliekošas un gaismā vēlāk izbalēja. Bet pirmās reālās fotogrāfijas izmantojot viņa paša izgudroto heliogrāfijas procesu tika radītas no 1825. līdz 1827. gadam un šīs fotogrāfijas tad arī ir pirmās līdz šim zināmās fotogrāfijas, kuras vēl jo projām ir saglabātas muzejos. Tālāk fotogrāfiju process sāka attīstīties daudz ātrāk, jo pēkšņi interese par šo zinātnes novirzienu radās daudziem jauniem izgudrotājiem un viens no šādiem bija Luiss Daguere, kurš bija Niceprore māceklis un pēc viņa nāves turpināja sava skolotāja iesāktos eksperimentus. Luiss tad arī bija pirmais izgudrotājs, kuram izdevās samazināt fotografēšanas ekspozīcijas laiku no vairākām stundām vai pat dienām līdz dažām minūtēm un tad arī aizsākās pirmā fotografēšanas ēra, jo pēkšņi bija iespējams radīt fotogrāfijas pietiekoši īsā laikā lai fotografēt varētu cilvēku portretus, dabas skatus un citas skaistas lietas un vietas. Pēc šī atklājuma tad arī fotogrāfiju un fotografēšanas pasaule auga diezgan lielā ātrumā un ikviens varēja iegūt fotogrāfa zināšanas un iemūžināt dažnedažādākos skatus sev apkārt, ko tad pēc tam arī varēs vērot citi cilvēki nākotnē. Fotografēšanā nenoliedzami ir izmainījusi mūsu dzīvi, jo bez tās nebūtu iespējams iemūžināt mums tik ļoti nozīmīgos brīžus un protams arī atcerēties mūsu senčus, kā arī slavenus cilvēkus.