11 decembris 2015

Autofokuss

Autofokuss

Autofokuss ir viena no labākajām fotografēšanas tehnoloģijām, kurā tiek automātiski veikta fotogrāfijas fokusa noteikšana, jeb kamera pielāgojas attālumam līdz fotografējamajam objektam. Lai veiktu labu fotogrāfiju ir nepieciešams veikt fokusēšanu, kurā tiek mainīta fotoaparāta lēcas atrašanās vieta un tādā veidā tiek novirzīta gaisma no vienas vai otras bildes daļas uz foto sensitīvo virsmu kameras iekšienē. Ja mēs iedomājamies to, kā cilvēka acs veic fokusēšanu tad mums arī nav tā, ka vienmēr mēs uzņemam visu informāciju par apkārtējo vidi, bet mūsu acs veic fokusēšanu uz to vietu, kur mēs skatāmies un tādā veidā tad arī ir iespējams iegūt detalizētāku informāciju par to objektu ko mēs apskatām. Ja, piemēram, tu skaties uz kādu objektu, tad iedomājoties 3 dimensiju telpu, tad tava acs nofokusējas tikai uz to plaknes daļu, kurā atrodas šis attēls un tādā veidā tev nav nepieciešams uzņemt visu informāciju par telpu, bet tikai to, uz ko tu skaties. Tad lūk šis pats mehānisms tiek pielietots arī fotoaparātos, kur lai nebūtu jāsaglabā pilnīgi visa informācija par kādu noteiktu trīs dimensiju objektu tad arī tiek noteikts fokuss tieši uz to objektu, kuru tad ir vēlme attēlot fotogrāfijā.

Agrākos laikos tika izmantots tikai manuāls fokuss ar roku bīdot kameras lēcas attālumu no foto sensitīvās plātnes un to darīja specializēts fotogrāfs, kurš tad arī novērtēja pareizo fokusu, lai attēls nesanāktu miglains, bet šis process parasti aizņem vairākas sekundes vai pat vēl ilgāk un, ja attēls ir kustīgs, tad jau pirms laika ir jāmēģina nofokusēt aparāts uz to vietu, kurā tad šis kustīgais attēls atradīsies un kad tas notiek tad tiek veikta fotogrāfijas uzņemšana. Un tieši tāpēc tad arī laika gaitā tika izveidotas automātiskas sistēmas, kuras tad pašas automātiski atrod pareizo attālumu līdz kādam objektam un vai nu paziņo, cik tālu ir nepieciešams pagriezt vai arī pašas pagriež fotoaparāta objektīvu. Pirmā kompānija, kas ieviesa šādu automātisku fokusēšanos bija Leica un tas notika 1976. gadā, un tikai 1983. gadā Nikon kompānija izveidoja savu pirmo autofokusa kameru un vēl 2 gadus vēlāk pirmā Minolta uzņēmuma kamera ar autofokusu tika piedāvāta plašākai publikai.

Autofokusam ir divi veidi, kas ir aktīvais un pasīvais, un mūsdienās lielākā daļa sistēmu ir vai nu pasīvie vai arī hibrīdi, kas izmanto dažādus veidus lai noteiktu attālumu līdz objektam, kuru tad ir vēlme nofotografēt. Pirmā sistēma bija aktīvā sistēma, kas izmanto vai nu infrasarkano gaismu vai arī skaņas viļņus, lai noteiktu attālumu līdz kādam objektam un tad attiecīgi pieregulē kameras objektīvu, lai šis objekts nonāktu fokusā. Aktīvajai sistēmai priekšrocība ir tāda, ka tā var noteikt pareizo fokusu pat pilnīgā tumsā un arī tad, ja ir ļoti maz krāsu gammas vai vienveidīgi objekti, bet šīs sistēmas mīnuss ir tas, ka tā nevar noteikt attālumu caur stiklu un arī lielos attālumos to ir grūti noteikt pareizi. Tieši tāpēc arī aktīvā sistēma tiek izmantota mūsdienās pamatā tikai ar pasīvo sistēmu kopā, bet kameras kurām ir tikai aktīvās sistēmas autofokuss ir ļoti maz. Savukārt pasīvā autofokusa sistēma nosaka pareizo fokusu no pasīvas attēla apstrādes, kas nonāk kameras optiskajā sistēmā. Šīs pasīvās sistēmas parasti ir divu veidu, vai nu fāzu vai arī kontrastu mehānisms. Piemēram, fāzu pasīvajā sistēmā ienākošā gaisma tiek sadalīta pa krāsām un tad tiek salīdzināts attēloto objektu atrašanās un noregulēta šī atrašanās tā, lai nebūtu atšķirības starp šīm krāsām. Un otrajā kontrastu sistēmā kamera automātiski apstrādā attēlu nosakot dažādu objektu kontrastu un pēc tā tad arī pieregulē lēcas attālumu, lai iegūtu pašu labāko attēlu.

Attēls no http://nikonrumors.com/wp-content/uploads/2014/01/Perfect-Pounce.jpg